Бесплатный фрагмент - Mans naivums…

Sarkanas sveces liesma

Sarkanas sveces liesma,

Kā dienas lauskas atspīdums sirdī…

Lieko vārdu plūsma apklust,

kā stingusi asara uz mana vaiga

...atnāk bezzvaigžņu nakts.

Pavasari gaidot

No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,

No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,

Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,

Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,

Un pašiem mīlestību paust.

Mans pavasars

Mans pavasar’s atnāk lēni un klusi,

Mans pavasar’s netrako, ne uz to pusi;

Dvēsele sniedzas uz sauli-

Smaida — mazais pumpur, ko dusi?

Mans pavasars atnāk, kā visiem,

Ar putnu dziesmām un ilgām;

Tikai klusi, klusiņām,

Spēlējas tas ar pērnajām smilgām.

Skumji un lēni manējais nāk,

Kā nopūta maiga, kā saules stars vēss;

Kā sniega pulksteņu dusa,

Kā atmoda lēna un klusa.

Mans pavsar’s mostas lēni,

Tik maigi, kā pumpurs,

Kā sula, bērzā pierietusi-

Pa lāsei pil un krājas.

Vēl daba guļ, vēl aizmigusi miegā,

Bet viss jau notiek;

Un putni atgriežas mājās,

Ceļā gurušiem spārniem.

Pagriezies uz manu pusi, vējiņ,

Tu, kas pavasari nes!

Pasmaidi un noglāsti man matus,

Nebēdā, ka sajauksi man tos!

Lūgšana

Kungs, ļauj man pārdzīvot,

To, ko izmainīt nevaru!

Piedod un spēku dod!

Palīdzi pārvarēt šaubas un bailes,

Kad gaismas vairs palicis nav —

Izurēt nedienu!

Pašķir mākoņus, dod vietu saulei,

Priekos un bēdās, laimē un nelaimē,

Stāvi man līdzās, nepamet!

Ļauj man iepazīt tevi no jauna,

Mācīties ābecē tavā, kā bērnam,

Burtot pa burtam, saprast lielumu!

To, kas aizliegts bijis man mūžam,

Ticību atņemtu mūsu un garu,

Piedod, un spēku dod…

Ticēt, cerēt un mīlēt!

...Birst ābelei balti ziedi…

Baltas ābeles baltās debesīs

Baltas rokas sniedz;

Balts bērniņš

Baltā mākonī veras…

Baltas ābeles zied.

Sārtbalti ziedi ābelēs manās,

Jaunībai sveikas teic;

Dzīve nozied tiem līdzi,

Domas atpakaļ tveras,

Ābelēm ziedi birst…

Atkal ābeles kupenās baltās

Atkal ābeles kupenās baltās,

Rokām aptveru, vaigu pieglaužu

Miza raupjā un galva baltā —

...birst ābelei balti ziedi…

Māmuliņa esmu pati,

Sargātāja, glabātāja…

Tikai kāpēc man joprojām

Patvērumu vajag pašai…

Arī man vēl vajag kādu

Mierinot, kas apskauj plecu…

Tikai stumbra skarbo mizu

Satver plauksta, tikpat raupja.

...birst ābelei balti ziedi…

Ābeļziedi pavasarī

Ābeļziedi pavasarī —

Brīnums mūžīgais!

Vai mati mani ir tikai

Atspīdums ābelēm tavām…

Ābeles ziedos vasaras plaukumā

Atmiņās aust un aust…

Ābeles ziedos rudeņu dzestrumā

Negrib un negrib gaist

Jau kuro gadu puteņi baltie

Virpuļo apkārt man

Aizveru acis un pārvēršas tie

Ābelēs baltās, kas tvan

Bija un pagāja cerību laiks,

Vai atnāksi atkal tu šurp

Vēl arī citugad, draiskuli labais

Vai garām aizsteigsies maigs

Visu mūžu es cēlu māju

Visu mūžu es cēlu māju,

Tā teica dzejniece sena.

Es arī.

Tas sievietes pienākums svēts,

Viņa sauca,

Es noticēju.

Un cēlos un gāju un cēlu un vēlu,

Lai viņiem pārnākt kur būtu —

Vienmēr.

Vai dzejniece uzcēla namu,

Te ziņu man nav —

Nekādu.

Tik manis celto nevienam

No manējiem

Nevajag

Kā zirņi, kas izbiruši,

Kā stārķi, kas projām.

Lidojuši…

Un es stāvu viena

Savas mājas durvīs.

Nevai’dzīgajās.

Un ābelēs manās āboli

Ienākas...krīt

Nevajadzīgi.

Tik nozied puķes rudenīgās

Man vajadzīgās.

Dedz, mana svece, dedz!

Dedz, mana svece, dedz!

Ar tevi sadegšu es līdzi!

Izdegsi. Gaismiņa izdzisīs.

Aiziešu. Atmiņas pazudīs.

Paliks blāzma no rieta,

Izplēnēs atmiņa reta…

Tikai, kā zāle es celšos,

Kā rīta migla es velšos…

Pār zemi savu, tik dārgo,

Pār mīļajiem saviem —

Tos svētot…

Dzīvei.

Šī zeme vēl mana…

Pienāks reiz diena kad nebūs vairs manis,

Un pazudīs debesis manas un zeme,

Un palikšu pati par zemi un zāli,

Kā ēna, kā migla kas ceļas un gaist.

Un nebūs prieka un nebūs vairs skumju,

Un itkā nebijis manis vai bijis…

Ne sāpju, ne naida, ne mīlas, ne baudu

Kas pavada ceļā tevi un mani

Bet, vēl jau es esmu, vēl jūtu un redzu,

Un lūdzu es mīlas mazliet un glāstu;

Un gaismas un saules siltuma kāda,

Ko dzīve vēl varētu saudzīgi sniegt.

Vēl jau šī diena ir mana un nakts,

Šī zeme vēl mana un mans ir prieks.

Kaut ārā migla, dzeļ lietus kā nātre

Bet mana tā nātre un lietus ir mans

Elizabetei

Es neaizbraukšu ciemos tālos,

Tik apmācies ir laiks un auksts…

Vien manas domas pacelsies no zemes,

Un aizlidos pie tevis, mīļais draugs.

Vien manas domas noglāstīs tev galvu,

Kur mati ne’kļāvīgie kādu cirtu vij,

Vien mana sirds tev aizsūtīs to ziedu,

Par mīlestību kuru sauc arvienu…

Šodien es raudu klusi

šodien es raudu klusi

šodien man nespīd saule

kam izraudāt asaras…

kam pieglaust galvu…

tumsai

rudenim

vienaldzībai

Sapnis nolaižas, kā balta migla

Sapnis nolaižas, kā balta migla,

Aizmirstība, aizmirstība, aizmirstība…

Zemapziņa apņem, pārņem, caurauž…

Lidoju tai līdz un nekurieni…

Cauri laikmetiem un laikiem,

Mainās ainavas un es tām līdzi,

Kā varēja viss būt vai nebūt…

Un notikumi bijuši vai nebijuši

Tie manu sakarsušo prātu patur…

Kā alkstu kādas vēsas rokas

Kas īstenībā atgriezt spētu, sakot:

Ka nav tik traki, draudziņ, nav tik traki…

Miers aizgājis meklēt labākas mājas

Pulkstenis vientuļi stundas skaita,

Miegs aizgājis meklēt labākas mājas,

Tādas mājas, kur miers tikai valda;

Manējās — pārāk liela ir drūzma.

Drūzma no domām par bijušo dzīvi;

Domām, par laiku, kas atlicis vēl…

Arī miegam, laikam, kā visiem

Vajaga miera, kas dzesētu prātu.

Manējām domām nav nekur glābiņa;

Darbi, kas darāmi — sastājas rindā,

Prasa, kad pienāks mūsējā kārta

Idejas, tikko dzimušas — nomirst…

Galva mana — šo ideju kapsēta.

Roku divu man nava gana

Spēki par maziem, lai akmeni veltu

Celtu un celtu...veltu un veltu…

Miers aizgājis meklēt labākas mājas

Izsalcis vējš trako liepās…

Izsalcis vējš trako liepās,

Plosa tas zarus un lapas…

Plosītā dvēsele mana,

Prasa vēl laimes nedaudz.

Puķe mazā, nu piedod,

Atdota esi tu vējam…

Mīla mana, jel saki —

Tiksimies mēs vēl pēc vētras?

Ar roku asaru notraucu,

Puķes norautās salasu…

Vai skumjas asās nopļāva

Mīlu, manu un tavu?

Puķe labā, jel piedod,

Nemīlas laiks valda.

Ko man darīt, saki —

Vai tiksimies mēs vēl pēc vētras?

Nav cilvēks balts, un arī melns tas nav…

Nav cilvēks balts,

Un arī melns tas nav,

Kaut kas pa vidu.

Vai reiz teica kāds —

Tam netikumu tik, cik suņam blusu

Bet, pasmaidīšu-

Suņam manam blusu nav!

Ir naktī melnā zvaigznes,

Ir dienā baltā ēnas.

Ir cilvēks puķuzirnim rada,

Un — raibs, kā dzeņa vēders.

Kā atšķirt labo mums no ļauna

Vai atšķirt to maz spējam

Jo — cilvēks puķuzirnim rada

Kas aug no melnas zemes

Un tiecas baltās debesīs

Tik vidus raibu raibais.

Vien dzīvi Dievs ir devis katram

Un izvēli. Starp balto / melno…

Kas esi tu… kas esmu es…

Es nezinu. Vien minēt varu…

latviešu tautas tērpam

Rasā muti nomazgāja,

Rīta dziesmu nodziedāja,

Gaismiņā celdamās,

Tumsiņā guldamās…

Latvju meitas tautas tērps —

Mūsu mātēm, senmātēm

Skalu gaismā vērpts un austs

Linu mārkos izmērcēts, grūti audzināts

Lielos godos — kāzās, bērēs

Goda vietā celts

Lepnu stāju stalti nests

Smago darbu apsegdams

Sakšu sakšām saulē vizot

Saņemts cieši, plecus sedzot

Tā kā dzīvi rokās turot

Cieši — neatlaižot…

Vainadziņa pērlītes, asariņu lāsītes

Cieši virknē vijas

Mūžus kopā savijot

Krustu šķērsu savērpjot

Mūsu senči iznesuši

Cauri gariem gadu gadiem

Saglabāts no dubļu dubļiem

Tīņu tīnēs paslēpenēs, sirdīs iznēsāts

Gredzentiņiem pirkstos skanot

Jostām plīvojot

Latvju tautas meitas iet

Mūsu tautas dēli — dzīvi turpinot

Kā visas tautas cerība,

Kā visa mīlestība mūsu,

Ir ievīta ik rakstā tavā

Par dzimto zemi — Latvija

Un visi pie barotnes silēm tiecas

Klusē, klusē un paklusē

Klusē, jo tas ir zelts!

Ja klusēsi, malā stāvēsi —

Kad bļāvēji ceļā nostumti būs

Tad klusētāji nāks un ordeņus saņems

Tie priekšā līdīs un izlīdīs

Un stāvēs pirmajās rindās!

Lai citi kliedz, tā tauta dumjā

No sāpēm, no bada, bez cerībām

Apzagtie, piesmietie, apsmietie

Mēs — klusēsim, jūs — klusējiet

Un visu darīsim pa kluso

Tas vienkāršākais veids, kā nokļūt

Tais varenajos, bagātajos slāņos

Un visi pie barotnes silēm tiecas —

Un liecas, un liecas, un liecas…

Mēs esam!

Es esmu,

Tu esi,

Viņš, viņa ir.

Jūs esat,

Mēs esam — mēs būsim arvien!

Kamēr vien saule spīdēs,

Un mēness atspīdēs,

Un mūsu jūra šalkos —

Šī tauta pastāvēs!

Valoda slima, vai ļaudis, kas runā?

Valoda slima, vai ļaudis, kas runā?

Negribu dzirdēt šos vārdus — tie biedē

Tik daudz ir liekulības tukšas,

Tik daudz ir izlikšanās liekas —

Vārdos.

Es tveros mūzikā, tur vārdu nav

Tā izteic manu prieku, šaubas

Tā raud un līksmo līdz ar mani

Mēs saprotamies labi abas

Bez vārdiem…

Kas notiek karaļvalstī šajā

Kā māksla top — es nešaubos,

Tais — klusās darbnīcās,

Bez lieka patosa..

Bet — dažas runājošās galvas,

Kas pārņēmušas varu

Ar glupo tautu sarunājas.

Nu, tāda arī es, šīs tautas daļa

Es kļūšu nicināma, nemīlama

Jo — nerunāju es, un nerunāšu,

Un saprast nespēju un negribu

Ka taisnība mīt spožos žurnālos

Un redaktoru slejās…

Bet — vai tā skaļā, kliedzošā

Par performancēm smalkām

Sauktā, kur koncepcijas izstrādā

Ir tagad māksla? Nezinu.

Un — līdz ar glupo tautu — nesaprotu!

Kas notiek karaļvalstī šajā,

Kur valda izlikšanās gars?

Kur stilu dzīvē, mākslā diktē

Vien dažas runājošas galvas

No ziliem ekrāniem kas viz…

MUMS, Ziemā dzimušajiem

Mēs — ziemas bērni, kaut… tūlīt,

Saule tūlīt būs un gaisma!

Liekas — pastiep tikai rokas…

Bet — pirkstu gali satver salnu,

Un nesniedzas līdz pumpuram —

Kaut zaros trauslajos jau sen

Vienalga — pavasara sulas rit!

Tik jāpagaida vēl!

Mazliet, mazliet…

Mēs — skarbie ziemas bērni!

Kaut arī mūsu sirdis saules alkst un siltuma —

Kas dāvāta tik dāsni citiem tiek

Bet mūsu nosalušās dvēseles vēl gaida…

Varbūt vēl vairāk nekā gaismas pielietās…

Mēs esam ziemas bērni

Kaut — pavasari sirdī,

Mūs savās važās ziemas stingums tur

Un vaļā negrib laist…

Mēs esam smagie,

Tie —

Ne vieglie, jautrie, ko vasariņa apmīļo.

Kur spēku rast, kas palīdzēs-

Vien cerība...uz sauli?

Cik neciešami — ziedi mākslīgie

Cik neciešami — ziedi mākslīgie,

Bez dvēseles!

Bet, kur nav dvēseles,

Tur skaistums zūd!

Cik bieži daiļa maska sedz,

To ļaunumu, kas sirdīs mīt.

To vienaldzību, cinismu —

Ko smalki vārdi pāri klāj.

Un, kā to visu atšķirt spēt,

Kur spēku rast, kā saprast —

Kad maskas kritīs?

Vai vispār kritīs reiz…

Es atlaižu tevi, dvēsele mazā

Es atlaižu tevi, dvēsele mazā —

Lido, kā putns pasaulē tālā.

Lūkojies, plaši atvērtu sirdi,

Mācies no cilvēces, dzirdi?

Tikai skaties, tu, dvēsele mana,

Atpakaļ nenāc, ja kļūsi,

Kā melna vārna, kā tumša nakte,

Kam tādu tevi, man vajag?

Kur tādu tevi es likšu — dzirdi?

Es teikšu vārdus

Es teikšu vārdus, kas sacels pret mani

Vai pusi tautas — to zinu:

Es nemīlu jūru! Ak, kādas šausmas!

Vien dziļā cieņā noliecu galvu

Šīs varenās stihijas priekšā…

Es vaidus dzirdu jo baisus

No dzelmes stindzinošās tavas

Tavs klusums mānīgs ir un miers

Un vilini projām tu, tālē zilā

Varbūt, mana dvēsele, trausla pārlieku

Ka bēg no tā nemiera, tevis dvestā?

Tavas mājas logā…

Tavas mājas logā iedegās gaismiņa

Tā — tava dzīvība mazā ir, māmiņa!

Tavs pienākums ir, tik smags, kā mūžība

Ko vieglu gaitu tava mīlestība nesīs.

Caur mūžam garajam un šaubām

Ar vieglu roku, viedu vārdu izvadīt

Caur grambām gadu gadiem ejot,

Un mācīt dēlam nepaklupt un gaismu redzēt

Prast nenodot pašai, un nepiedzīvot

To smagmi nepanesamo, kad tevi nodod

Ar vieglu roku, gaišu prātu prast

To bērnam savam skatīt iemācīt

Tev jābūt ir tik stiprai, māmiņ labā,

Tev jāiztur vēl ir tik daudz, tik daudz

Ka visas pasaules tev spēka vajadzēs

Un dvēslei — spēju saprast, nepagurt.

Kaut nenāktu tik kari, dienas sūras

Kas dēlus nopļauj izkaptīm tik asām

Kaut spētu viņš sēt sēklu zemē savā

Un audzēt, sauli redzēt, mīlēt

To, novēlu tev — māmulīt!

Veļu laikā

Zeme, zeme, zemīte, tu mūsu,

Kas vientulīga lido izplatījumā.

Tai aukstā melnā tukšumā,

Mūs saudzējot un sargot.

Cik asaru, cik asiņu ir izliets

Uz tava mīļā vaiga — pasaulīt,

Vai tādēļ, katru pavasari

Tu atplauksti ar ziedu rotu krāšņu?

Vai tās ir tavu aizgājušo bērnu —

Gan asaras, gan asinis un sviedri?

Vai no tā visa sastāvi, tu zeme-

Un glabā mūsu vaidus, sāpes, ciešanas,

Kā gudra māte — mierinot un sedzot?

Un atkal pavasaris nāks. No zemzemes

Ar ziedu rotu, saulītei un mums

Ko sūta — aizgājušās paaudzes,

Kas piedot spējušas it visu-

Mums ziedu acīm uzsmaidot.

Kādēļ tik krāšņi uzzied zeme

Ik katru pavasari?

Vai dvēseles tās ir, ko viņa sūta,

Lai satiktos ar tevi/mani/sauli…

Viena, bez tevis…

Balts putenis apklāj ar mieru,

Klusi staigā pa zemi ziema…

Vai dzirdi tu, kā es salstu,

viena.

Klusi, klusiņām staigā ziema,

Aizsteidzas daudzas…

Arī māja pārklājas sniegiem

Kaut kur tālumā aizmieg kāds —

bez manis…

Klusi pa pasauli ziema staigā,

Puteņi balti puteņo;

Klusi salstu es viena —

Bez tevis…

Uz plosta mazā

Uz plosta mazā, caur lietiem un vētrām

Ar sapņiem kaistošās smadzenēs savās

Es klusiņām peldu, es nezinu ceļa

Vai tā mana dzīve, ko dzīvoju es

Varbūt, mans ceļš būs vēl smagāks

Uz leju vilks slinkums un skumjas

Un dzīves / sadzīves kļūdas —

Jo plosts mans — dziesmas un ilgas

Nebēgšu projām no tiem, kas nelaimi sola

Kas krastā stāv droši un smejas

Tik nesajēgs viņi, kas notiek ar mani

Kas sauc mani tālē

Kā gribu aizpeldēt projām no ikdienas

Uz sava mazā un ļodzīgā plosta

Uz laimes salu, uz miera mītni

Vai — tā tikai tur — saules otrajā pusē?

p.s. atdzejojums

Pēdējā mīla, kā plūdi

Pēdējā mīla, kā plūdi;

Pēdējais cerību stars;

Pēdējais skaudrais glāsts,

Vai — kā grēks?

Grēks tikai pirmajai mīlai?

Un kas raud vissāpīgāk —

Tas kliedziens ir pirmais,

Vai — visupēdējais?

Jautājumu tik daudz uzdod

Mīlestība tava un mana;

Nepietiek mūža visa,

Lai atbildi rastu uz tiem

Tomēr, tikšanos norunā šogad

— norunā gadsimtā šajā;

Datumu nesaki, dienu neprasu,

Norunā — kaut uz brīdi…

Pēdējā mīla, kā atvadu sveiciens,

Kaut mirkli, pirms tālā ceļa;

Kamēr vēl dzirdam, kamēr vēl redzam,

Kamēr — vēl esam…

Tālajam bērnam…

Vai uz nelabu vēji tā kliedz:

Cik tālu tu esi mans bērns…

Vai tikai karu baismajos laikos,

Uztrauca mātes krācošie koki?

Kaut zināt spētu, ka liktenis devis

Laimīgu mūžu, tev mīļais…

Pārējo – zini, es izturēt spēšu,

Kaut tālu, bet zināt, ka esi…

Laiks izrauj kalendāram lapas,

Vienu, tad otru …un vēl un vēl…

Tikai – kāpēc šīs lapas tavējās,

Mani aiznes sev īdzi…

Galds un krēsls un vientuļa svece

Galds un krēsls un vientuļa svece,

Aiz loga vaid liepas un lieti sit rūtīs…

Jau dienām un mēnešiem līst

Aiziet mans skumjais rudens

Un gaidu es vientuļo ziemu

Auksta saule piemiedz ar aci

Salti sniegi pūderē seju, saltā ziemā es eju

Vējš auksts glauž manu galvu

Sniega kristāli jaucas pa gaisu

Vai jūs, pārslas arī — meklējat kādu

Bet siltums jūs nobeigs, to zināt?

Slapja buča

Ass un raupjš,

Slapjš un silts,

Pieskāriens vaigam

Manam…

Ķermenis smags,

Pieplacis gultai,

Sejā plaukst smaids

Laimīgs…

Pirmās bučas

Jaungada rītā,

No mana runča

Jaunajā gadā!!!

Pēkšņas emocijas

Ziemsvētkus gaidot,

Mandarīnu smarža,

Piparkūku mīkla…

Brīnumus gaidot

Bija tik sapņos.

Mazos.

Manos.

Gribēju mammu,

Mīlošu tēvu,

Vecmammu, kura,

Šūpļdziesmas dzied…

Bija tik sapņos.

Mazos.

Manos.

Azoti drošu,

Iebāzt kur savu

Degunu pilošo,

Sirsniņu sāpošo…

Bija tik sapņos.

Mazos.

Manos.

Ziemsvētku gaidas,

Mandarīnu smaržu,

Veltīju bērnam savam,

Lai būtu — kā nebija man…

Tas bij tik sapnis.

mans…

Kalnā manā stāv pīlādzis

Kalnā manā stāv pīlādzis

Sarkanu asiņu pieliets;

Aizceļo dvēsele ceļos tālos

Atstājot ķermeni zemei.

Pretī zvaigznēm spožām,

Pretī mūžīgai mūžībai…

Tikai — kāpēc ļoti, tik ļoti,

Man ir žēl tevis, mīļais…

Sarkanas sveces liesma

Sarkanas sveces liesma,

Kā dienas lauskas

Atspīdums sirdī

Lieko vārdu plūsma apklust,

Kā stingusi asara uz mana vaiga

Atnāk bezzvaigžņu nakts…

Puteņi

Pāri baltām galvām

Balti sniegi snieg;

Diena aiziet viena —

Atkal nav neviena…

Puteņi sauc mani līdz

Un zvaigžņu atspīdums;

Tikai spārnus vajadzētu,

Augšup… Aizlidot…

Ziemsvētku nakts

Izeju naktī

Pagalmā savā —

Lēnā solī taka

Apkārt mājai ved.

Visos logos

Sadedzu gaismas

Liekas, ka tā

Pilna ir viesu

Zvaniņu skaņas

Debesīs atskan

Zemi manu sveicot

Manas mājas garu

Sveikas jums sūtu

Saimnieki senie

Sveikas jums sūtu

Draugi un nedraugi

Lai Dievs jūs svētī

Nedraugi mani…

Lai Dievs jūs sargā

Mani mīļie un tālie…

…kad salijis krancis mirkst lietū…

Es stāvu uz zemes

Vai esmu zemzemes..

Kam vēlat man prieku nesaprotamo…

…kad salijis krancis mirkst lietū,

Un meklē ar skatienu savu

— jel kādu,

— Un gatavs par to

Un glāstu tik vienu

Dzīvību atdot

Savu…

Kam gan dzīvības tavas

Vajag…

Tu — muļķa kranci!

Vai neapjēdz lietas,

tik pašsaprotamas!

Zīlīte pie mana loga

Zīlīte pie mana loga

Klauvē katru dienu-

Visu garo ziemu;

Taču šodien atskan cits –

Brīnums, spalgs kā zvaniņš!

Skaņu balsi vīteroja,

Pelēks putniņš zarā.

Prieks, kas skāra sirdi

Vīteroja līdzi-

Gaidot pavasari!

Tumsas varā

Tumsa valda ārā,

Tumsa valda mājā,

Arī manu sirdi

Pārņēmusi varā.

Apklusuši putni,

Nogurusi dzīve,

Visi pamiruši

Gaidot pavasari.

Pēkšņi miglā šajā

Dzirdu balsi kādu,

Vientuļu patlaban

Vēl — tik vienu.

Atlidoja putniņš

Pelēks, tā kā diena,

Tikai balsi skaļu

Ieskandēja droši —

Pavasari!

Bērnība mana

Bērnība mana

Pelēkā mākonī tīta.

Vai bija tur saule,

Vai padebess zila?

Bērnības sapņi

Bija tik lieli, kā

Laime — pēc karsta piena

Un saujas, maizītes pilnas.

Laime — tikai pēc viena

Māmiņas glāsta,

Un ilgas pēc drauga-

Maza suņuka smaida.

Bērnība — vietas nav tādas,

Kur atgriezties dvēselei manai.

Tikai meitene maza,

Raudot, skrien dziļi mežā…

Es negribu aiziet melnajā naktī…

Es negribu aiziet melnajā naktī

Šausmas pārņem manu kaistošo galvu

Domas sāk plesties, tām mājas par šauru

tās ieņemt sāk visuma formu

tūlīt, tūlīt tās pārplēsīs pušu

Pasauli visu. Vai — mani.

Mums nekas šajā dzīvē nepieder.

Mums šajā dzīvē pieder viss…

Viss tas, kas vien atvēlēts — laiks.

Laiks, kurā paspēt var daudz

Laiks, kurā nevar neko

Smieties, raudāt

Darīt laimīgu kādu vai ne…

Es negribu aiziet melnajā naktī…

23.novembrī

Reiz, šajā dienā drūmajā

Iedegās gaismiņa logā manējā…

Brāzās vēji un aizbrāzās

Visas sveces logos izdzēsa

Ilgi vēl dvēsele gruzdēja

Melnām logu krāsmatām

Eglē gaismas nav iedegtas

Stāv rokas klēpī saliktas

Mēmi debesīs skatās

Dvēsele nogurusī…

Vairs nezinu

Vairs nezinu es, kas ir prieks

Vairs nezinu es, kas ir laime