электронная
441
печатная A5
1821
12+
Šrilanka

Бесплатный фрагмент - Šrilanka

Kursa darbs


Объем:
59 стр.
Возрастное ограничение:
12+
ISBN:
978-5-4485-3192-7
электронная
от 441
печатная A5
от 1821

Ievads

Informācija par valsti

Platība — 65 600 km2

Iedzīvotāju skaits — vairāk nekā 21 miljons (2016.g.)

Galvaspilsētas — Šri Džajavardanapūra Kote (administratīvā), Kolombo (tirdzniecības).

Valūta — Šrilankas rūpija.

Oficiālās valodas — singāļu un tamilu.

Reliģija — dominē budisms.

Vēstures fakti

Salas vēsture ir datējama ar 5.gs. p.m.ē.

Pirmie salas iedzīvotāji ir vedoīdi. Līdz pat mūsdienām ir saglabājušās nelielas grupas, kas dzīvo mežos. Vedoīdus izkonkurēja iezemieši no Indijas — singāļi, bet salas ziemeļu daļā apmetās tamili.

Ar budisma parādīšanos ir datējama arī salas rakstības vēsture (ap 3.gs. p.m.ē.).

16.gs. sākās portugāļu kolonizācijas periods.

17.gs. portugāļus no salas padzina holandieši, un teritorija kļuva par Nīderlandes koloniju.

18.gs. sala nokļuva Lielbritānijas valdījumā.

1948.g. Šrilanka (tad saukta par Ceilonu) kļuva par neatkarīgu valsti.

1972.gadā Ceilona tika pārdēvēta par Šrilanku.

Nacionālā virtuve

Kottu — ceptu dārzeņu, dažādu garšvielu un siera vai vistas gaļas maisījums.

Lampraiss — rīsi ar gaļu un dārzeņiem, cepti banānu lapās.

Kiribats — kokosriekstu pienā vārītu rīsu pudiņš.

Roti — maize no kokosriekstu skaidiņām, miltiem un ūdens.

Kavums — pīrādziņi, kas pagatavoti no rīsu miltiem un kokosriekstu sīrupa.

Aggala — ceptas mīklas bumbiņas ar sīrupu un pipariem.

Araks — alkoholisks kokosriekstu dzēriens.

Viesnīcu specifika

Atpūtai paredzētās Šrilankas viesnīcas atrodas salas rietumu krastā, netālu no labākajām pludmalēm. Perfekti attīstītu kūrortu ir maz — visbiežāk visas izklaides un pakalpojumi tiek organizēti viesnīcas ietvaros. Dažas atrodas netālu no pilsētām. Šrilankas viesnīcās var pasūtīt dažādas ēdienreizes — no brokastīm līdz “all inclusive” (viss iekļauts cenā) ēdienreizēm. Pārsvarā ir smalku smilšu pludmales (lai gan ir arī dažas klinšainas pludmales), tajās nav iespējams pasūtīt atpūtas krēslu un lietussargu (tos, tāpat kā dvieļus, izsniedz pie viesnīcas baseina).

Noderīga informācija un padomi

Darba laiks. Šrilankā sestdienas, svētdienas un katra pilnmēness diena ir brīvdiena. Bankas strādā no plkst.9.00 līdz plkst.13.00 no pirmdienas līdz piektdienai. Naudu ērtāk mainīt lidostā. Pēc naudas maiņas darījuma čeks ir jāsaglabā līdz brauciena beigām, jo tas būs nepieciešams, lai samainītu pāri palikušo valūtu. Bankomātus atradīsiet lielākajās pilsētās. Veikali strādā no pirmdienas līdz piektdienai no plkst. 10.00 līdz plkat.18.00.

Tējas nauda. Tējas naudas atstāšana Šrilankā ir ļoti izplatīta. Restorānos apkalpošanas maksa bieži tiek iekļautas cenā, bet parasti šo naudu saņem vadība, tāpēc tējas naudu dod arī konkrētajam darbiniekam. Tējas naudu cer saņemt autovadītāji, gidi, viesnīcas apkalpojošais personāls. Parasti tējas naudas apmērs ir 100 Šrilankas rūpijas.

Transports. Sarežģītu satiksmes apstākļu dēļ neiesaka izmantot vietējo autobusu un vilcienu satiksmi, nomāt automašīnu. Pirms brauciena ar taksometru vai ar tā saucamo tuktuku iepriekš vienojieties par maksu.

Ierobežojumi. Tempļa apmeklējuma laikā nepieciešams noaut apavus, nav atļauts valkāt īsus svārkus, šortus, blūzes bez piedurknēm. Tempļos nedrīkst pagriezties ar muguru pret Budas statuju — Jums jābūt uzmanīgiem fotografēšanas laikā, kā arī neizmantojiet zibspuldzi. Par aizliegumiem brīdina speciālas zīmes. Nedrīkst pieskarties otra cilvēka galvai. Nefotografējiet valdības ēkas, militāri apsargājamus objektus. Palūdziet atļauju, pirms fotografēt vietējos iedzīvotājus. Nedzeriet ūdeni no krāna — pērciet to tikai specializētos veikalos.

Suvenīri. Dārgakmeņi un pusdārgakmeņi: safīri, rubīni, kaķa acis, topāzi, cirkoniji, ametisti, akvamarīni; batikoti audumi; tēja; garšvielas (kanēlis, muskatrieksti, ingvers, kardamons, krustnagliņas, pipari); ziloņu figūriņas.

Interesanti zināt

Apmeklējiet nacionālos dabas parkus, tējas plantācijas un garšvielu plantācijas.

Izbaudiet īstu Ceilonas tēju (vietējie iedzīvotāji ir pieraduši dzert stipru tēju ar pienu) un nacionālos ēdienus.

Nepalaidiet garām iespēju iepazīt budismu — tā nav tikai reliģija, bet gan dzīvesveids, filozofija.

Pavērojiet mazo zilonēnu barošanu un peldināšanu Pinnavalā.

Iepazīstiet vietējo iedzīvotāju ikdienu.

Tropu paradīze

Tropiskā sala atrodas Indijas okeānā, pie Indostānas pussalas dienvidu gala. Šrilankas ziemeļus un Indijas dienvidus atdala Polka jūras šaurums 35 km platumā, bet savieno Ādama tilts — sēkļu un koraļļu salu virkne. Saskaņā ar leģendu Ādams, izraidīts no paradīzes uz zemi (uz Šrilankas salu), nogāja pa šo tiltu uz kontinentu. Salas forma ir iedvesmojusi tās pirmatklājējus un iemītniekus salīdzināt to ar pērli, dārgakmeni, ar mango augli.

Salas platība ir 65 tūkst. km2, garums — 434 km, maksimālais platums — 225 km. Tās salīdzinoši nelielajā teritorijā ir atrodama vienreizēja ainavu daudzveidība. Šeit skatienu pārsteidz neskaitāmi zaļie toņi: gaiši zaļās kokospalmas un blāvāki dūmakā tīti mitrie meži, līdzenumos rīsu lauki no smaragdzaļa līdz iedzeltenam, kalnos — tumši tējas krūmi, bet piekrastē un upju tuvumā — mangrovju un bambusa audzes, kaučuka koku piesātinātais zaļums. Zaļš — kur vien paskaties, līdz pat tirkīza krāsas okeāna viļņiem. Plašas pludmales lagūnās ir aizsargātas ar koraļļu rifiem, smilšu sēkļiem. Līči, plūdēniem apveidiem iespiežoties krastā, aicināt aicina nopeldēties.

Augu valsts daudzveidību nodrošina purvainie rajoni dienvidu un rietumu piekrastē, sausās savannas ziemeļos un ziemeļaustrumos, garenie sālsezeri un zāļainie klajumi dienvidaustrumos.

Dienvidos un centrā slejas pauguru grēdas un tā dēvētie salas kalni (piemēram, Sigīrija), kuru augstums sasniedz 2000 m un vairāk. Visaugstākie no tiem ir Pidurutalagala (2524 m) un Ādama smaile (2245 m), kur dodas svētceļnieki, godājot šo kalnu kā svētu. Plato un aizas, ielejas un gravas, kalnu virsotnes un tējas krūmiem apauguši pauguri — pateicoties tiem, Šrilankas centrālā kalniene skaitās viena no visskaistākajām Āzijas ainavām.

25 lielas upes sākas kalnos un nes savus ūdeņus uz piekrasti, daudzas no tām, pārvarot krāces, veido ūdenskritumus. Visgarākā un nozīmīgākā Šrilankas upe ir Mahaveli-Ganga.

Klimats un tūrisma sezonas

Pateicoties tropiskajam musonu klimatam, vidējā gaisa temperatūra uz salas ir 30°C, gaisa mitrums līdz 90%. Piekrastē cauru gadu pūš viegla brīze. Kalnos, piemēram, Nuvara-Elija apvidū, termometra stabiņš var nolaisties līdz 10°C. Pastāvīgā ūdens temperatūra pie krastiem ir 27°C.

Musonu lietavu un ūdensšķirtni veidojošo kalnu dēļ sala ir iedalāma divās klimatiskajās zonās: mitrā dienvidrietumu un sausā ziemeļaustrumu daļa. Dienvidrietumu musoni apmēram no maija līdz oktobrim nes lietu rietumu un dienvidrietumu piekrastēm un šīs salas daļas iekšzemē, bet ziemeļaustrumu musoni — no novembra līdz janvārim-februārim salas austrumu piekrastē un ziemeļaustrumu daļā. Šajā laikā jūra ir nemierīga, un peldēšanās (ar retiem izņēmumiem) nav iespējama.

Augstā sezona rietumos un dienvidrietumos ilgst no oktobra līdz martam-aprīlim. Kandi apkārtnē vissausākais laiks ir no janvāra līdz aprīlim-maijam. Taču vispār, lai gan tropiskās lietusgāzes ir stipras, tomēr tās ir neilgas. Lietussargs Šrilankā vienmēr noderēs — no saules vai no lietus.

Iedzīvotāji

Iedzīvotāji uz salas (ap 21 milj.) ir sadalīti nevienmērīgi. Cilvēki apdzīvo galvenokārt auglīgos dienvidrietumus, Kolombo un centrālo kalnieni. Vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju dzīvo un strādā ārpus pilsētu robežām: Šrilanka joprojām ir agrāra valsts. Dzīves apstākļi šeit ir labāki nekā citās tā dēvētās trešās pasaules valstīs, piemēram, ir bezmaksas medicīnas apkalpošana. Daudzējādā ziņā pateicoties tam, dzīves ilgums Šrilankā pārsniedz 70 gadus, bet augstais dzimstības līmenis noved pie ievērojama iedzīvotāju skaita pieauguma, kuru nākas bremzēt ar īpašām ģimenes plānošanas programmām, jo lauksaimniecībai derīgu platību uz nelielās salas acīmredzami nepietiek.

Neraugoties uz gluži cienījamo izglītības līmeni, jaunatne cieš no bezdarba. Augstāko mācību iestāžu beidzēji nevar atrast darbu, daudzi ir spiesti emigrēt uz attīstītajām industriālajām valstīm.

Etniskais sastāvs

Visnozīmīgākā etniskā grupa ir singāļi (12 milj.), viņi pārsvarā ir budisti. Savus senčus, kuri V gs. p.m.ē. pārcēlās uz Šrilanku no Ziemeļindijas, viņi vēl tagad godā kā āriešus (sanskritā — araya, “dižciltīgais”).

Ap 3 milj. ir tamili, lielākā daļa hinduisti, viņi veido 19% no iedzīvotāju skaita. Tiek atšķirtas divas lielas grupas: vienu, tā dēvēto Šrilankas tamilu, senči arī tālā senatnē ir pārcēlušies uz šejieni no Dienvidindijas, bet citu, Indijas tamilu senčus (to ir ap 1 milj., viņi apdzīvo galvenokārt kalnu reģionus), bija šurp atveduši briti pēc 1830.g. strādāt plantācijās (tagad lielākajai daļai no viņiem ir Šrilankas pilsonība). Pamatiedzīvotāji tamili dzīvo lielākoties ziemeļos, kur kādreiz atradās tamilu karaliste Ilama, bet pēc tam norisinājās cīņa par autonomu tamilu valsti (Tamil Eelam).

Valoda un aborigēni

Tamili un singāļi runā dažādās valodās. Singāļu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu Indijas grupas, tamilu valoda — pie dravīdu valodām. Kā vienas, tā otras valoda rakstības izcelsme ir attiecināma uz brahmi — vienu no senākajiem indiešu zilbju raksta paveidiem, bet to alfabēti ir atšķirīgi. Strīds par valodām ir daudzu gadsimtu ilgā singāļu un tamilu konflikta būtiska sastāvdaļa.

Vietējie tikumi

Šrilankas iedzīvotāji ir viesmīlīgi, atvērti un zinātkāri. Daudzi runā angliski, tāpēc pludmalē vai restorānā nav grūti uzsākt sarunu. Zīmīgi, ka, ja Šrilankā saka “jā”, tad sāk šūpot galvu tā, ka to sākumā neizbēgami pieņem par “nē”. Bet zināt, jums piekrīt.

Daudzas sievietes tradicionāli ģērbjas sari — kas ir 5 līdz 9 m garš auduma gabals, ko prasmīgi un skaisti aptin ap ķermeni. Vīrieši, jo īpaši ārpus pilsētu robežām, bieži valkā sarongu — garu svārku veidā ap gurniem apsietu auduma gabalu. Ēd ar labo roku: Šrilankā ir pieņemts uzskatīt, ka labā roka ir “tīra”, bet kreisā “netīra”. Veci ļaudis pēc paraduma košļā betelu, palaikam izspļaujot šī auga sarkano sulu.

Ņemiet vērā, ka pludmales Šrilankā ir sabiedrisks īpašums, tāpēc zvejnieki un ciemu iedzīvotāji nereti tās izmanto mums neierastam mērķim. Lieta tāda, ka tikai ceturtajai daļai iedzīvotāju ir savs ūdensvads, tāpēc daudzi iet pie akas, upes vai ūdenskrituma ar ziepēm un zobu suku (vīrieši un sievietes atšķirīgā laikā). Lai kā arī negribētos uzņemt šo ainu ar kameru, labāk to nedarīt, lai nevienu neaizvainotu.

Cienot vietējo iedzīvotāju reliģiskās jūtas, ir jāievēro daži vienkārši noteikumi. Pirmkārt, apavus atstāj pie ieejas mājā vai templī vai pat pie tempļa drupām. Galvassegu vajag noņemt. Šortos un atklātos sporta krekliņos templī ieiet nedrīkst un, protams, Budas acu priekšā smēķēt nav pieņemts.

Vietējie iedzīvotāji ir pārāk pieklājīgi, lai aizrādītu citiem par netaktisku uzvedību. Bet mēdz būt, ka arī viņu pacietībai pienāk gals! Tā, piemēram, vienā no slavenajiem Dambulas alu tempļiem aizliedza fotografēt. Un viss tikai tāpēc, ka kāda tūriste bija nodomājusi iemūžināt sevi Budam uz ceļiem. Un nelaime tāda, ka viņa nebūt nebija pirmā, kas izrādīja šādu necieņu vietējām svētvietām.

Uz salas tikumi ir stingrāki nekā Eiropā. Nūdisms ir aizliegts, sauļoties bez krūštura arī nav pieņemts. Un, ja redzēsit, ka vīrieši ir sadevušies rokās vai apskaujas, tad zināt: daudzās Āzijas un arābu valstīs tas nav nekas vairāk kā draudzības zīme.

Šrilankas iedzīvotāji izturas atturīgi un ar lielu pašcieņu. Centīsimies viņiem atbilst ar smaidu un pacietību, cienot viņu kultūru un paradumus.

Reliģijas

Par to, ka Šrilankā mierīgi līdzās pastāv dažādas reliģijas, ceļotājs var spriest pēc tempļu būvju daudzveidības jebkurā pilsētā. Budistu, hinduistu, kristiešu un musulmaņu dievnami stāv burtiski blakus, un izrādās, ka vietējo iedzīvotāju apziņā visas četras reliģijas savā starpā ir saistītas. Tā, visi ticīgie dodas svētceļojumā uz Ādama smaili, uzskatot to par svētu. Hinduisti, budisti un musulmaņi kopā svin peraheru Katargamā. Gan singāļi, gan tamili aprīlī sagaida Jauno gadu.

Budisms

Mirdzošas baltas dagobas džungļos, milzīgas Budas statujas, budistu mūki ar skūtām galvām spilgtos oranžos tērpos, aromātisko nūjiņu smarža — tie visi ir apliecinājumi reliģijai, par kuras piekritējiem sevi uzskata 70% Šrilankas iedzīvotāju. Katrā ciemā ir savs “Bodhi koks”, un pie tā nāk cilvēki ar pateicību vai ar Budam vērstu lūgumu. Ejot garām templim, cilvēks apstājas, paklanās, saliekot rokas uz krūtīm, un tikai pēc tam iet tālāk. Autobuss nobremzē pie dagobas Kalutarā, konduktors, nolēcis no pakāpiena, iemet monētu tempļa siena spraugā, pasažieri godbijīgi pieliek plaukstas pie pieres, arī iemet pāris monētas, un autobuss brauc tālāk ar Budas svētību.

Kā Sidhārta ieguva apskaidrību

Budisms kā mācība radās Indijā apmēram pirms 2500 gadiem. Reliģijas dibinātājs — indiešu princis Sidhārta, 29 gadu vecumā atstāja galmu, lai nodotos askēzei un meklētu glābiņu no ciešanām. 35 gadu vecumā pilnmēness naktī (aprīlī — maijā) zem Bodhi koka Uruvelas ciemā, tagad Bodh-Gaja (Biharas štats Indijā) viņš piedzīvoja pēkšņu apskaidrību, kas tika sasniegta ar dziļu meditāciju. Un arī mūsdienās šī diena ir svarīgi svētki hinduistiem. Tālā Sidhārta devās uz pilsētām un ciemiem Gangas ielejā, sludinot savu mācību, un nomira 80 gadu vecumā. Kā vēsta nostāsts, viņš trīs reizes esot pabijis arī Šrilankā. Tagad uz Kelaniju, uz Ādama smaili, uz Nainativu pie Džafnas un Mahijanganu pulkiem traucas svētceļnieki.

Apmēram 250.g. p.m.ē. indiešu princis Mahinda atnesa Budas mācību (dharmu) uz Šrilanku, kur tā drīz vien kļuva par valsts reliģiju un arī šobrīd daudzējādā ziņā saglabā savas sākotnējās formas.

Hinduisms

Nākamie pēc budistiem hinduisti Šrilankā (16% piedzīvotāju) veido otro lielāko ticīgo grupu. Viņi pielūdz simtiem dievību, hinduisma izpratnē ietilpst simtiem āriešu un pimsāriešu kultu. Hinduisms ir atklāta sistēma, kas ietver sevī ticējumus un filozofiskus uzskatus, ētiskus jēdzienus un priekšrakstus, bet tam nepiemīt dogmatiska mācība. Guru — skolotājs, sludinātājs un mācītājs, tiek godāts kā otrais tēvs, kurš dod cilvēkam garīgu piedzimšanu. Tādējādi arī pats Buda tika uztverts kā viens no dieva Višnu iemiesojumiem.

Šrilankā īpaši ir izplatīts Skandas — kara dieva (viņu attēlo jāšus uz pāva), Ganešas — gudrības dieva ar ziloņa galvu, Višnu — “neuzvaramā pasaules sargātāja”, Šivas — iznīcinātāja un radītāja kults. Skanda un Ganeša ir dieva Šivas dēli.

Hinduistu tempļi raisa sajūsmu ar savu izsmalcināto arhitektūru, neskaitāmajiem dievību un cilvēku attēliem. Svastika pie ieejas templī vai mājoklī ir sens indiešu simbols, ar fašisma ideoloģiju šim krustam ar taisnā leņķī noliektajiem galiem nav nekāda sakara.

Hinduisma dievības ir sastopamas arī budistu tempļos. Hinduisma un budisma saplūšana arhitektūrā ir izsekojama līdz XI gs. Dažreiz budistu templī pilnā augumā dižojas efektīvs un kareivīgs Skanda, bet mazs Buda ir apmeties kaut kur stūrī.

Budisti, kā arī hinduisti, labprāt nes uz templi upurdāvanas, lai gan pats Buda sevi uzskatīja par skolotāju un sludinātāju, nepieprasot un negaidot upurus. Toties hinduistu dievībām pienākas nest veltes: ziedus, naudu, citas dāvana, lai pasargātu sevi no nelaimes un slimībām.

Kristietība

Saskaņā ar kristīgo tradīciju apustulis Toms pirmais ieradās Šrilankā m.ē. I gs. Tad salas krastā arī parādījās nelielas kristiešu apmetnes. Kristietības pozīcijas nostiprinājās koloniālās pārvaldes laikā. Uz šodienu 88% mūsdienu kristieši, kuri dzīvo pārsvarā salas ziemeļrietumu daļā, ir katoļi, pārējie ir protestanti.

Kultūra vakar un šodien

Dejas maģija

Saskaņā ar tautas ticējumiem, rituāla dejām, kuru dalībnieki aizklāj sejas ar baisām maskām, ir jāaizsargā no epidēmijām, jānodrošina bagāta raža un vispār jāsniedz cilvēkiem visāda palīdzība. Tādā veidā ciemu iedzīvotāji astrologu un magu vadībā griezās pie dieviem un dēmoniem. Šrilankas dienvidrietumu piekrastē joprojām ir saglabājušās tautas dejas, leļļu teātra un masku darināšanas tradīcijas.

Tempļa dejas

Slavenās tempļa dejas, kuru tradīcija ir izveidojusies kalnu apvidū, Kandi šodien var ieraudzīt gandrīz vai katru dienu. Sākumā tās pavadīja tikai upurēšanas ceremoniju, bet vēlāk ietvēra sevī folkloras elementus un tagad tiek iekļautas visdažādāko pasākumu programmā kā, piemēram, aizsprosta atklāšana u.tml.

Peraheras dienā aiz bundziniekiem, kas ģērbušies sarkani baltos ar zeltu tērpos, pa ielām pārvietojas simtiem dejotāju, šķindinot un žvadzinot daudzās rotas uz galvas, krūtīm, gurniem. Viņi mīņājas ar kājām, bola acis, griežas gaisā, bet pēc tam pēkšņi sastingst ar paceltām rokām un izplestiem pirkstiem.


Dēmoniskās dejas

Mežonīgas, apdullinošas, ekstātiskas — tādas ir tradicionālās dejas salas dziļumā. Dejas “Sanni-Yakuma” pamatā ir velna izdzīšana, slimnieka atsvabināšana no dēmonu prinča Maha-Kola un viņu pavadošajiem 18 ļaunajiem sanni. Rituālā deja ilgst veselu nakti radinieku un kaimiņu klātbūtnē. Ceremonija sākas saulrietā ar lūgšanu Budam un dēmonu apsveikšanu pie “apsēstā” mājas. Tāds var būt zvejnieks, kura tīkli vienmēr ir tukši, vai zemnieks, kura raža vienmēr ir slikta.

Galvenais eksorcists rāda grimases, apvārdo dēmonu vadoni, kaulējas par labu slimniekam, pievilina “melno princi” ar upura gaili vai kokosriekstu, bungu rīboņu. Nākamajā izrādes cēlienā parasti tiek izskaidrots, kāpēc princis Maha-Kola ir kļuvis tik ļauns. Izrādās, ka tēvs nogalinājis viņa māti, bet zēns aizsūtīts uz bāreņu patversmi, kur viņš nozvērējies atriebties.

Eksorcistam palīgā nāk 12 jautras būtnes (pali). Tās izskatās ne mazāk nešpetnas kā dēmoni, bet tām jāuzjautrina kā publika, tā slimnieks. Vispār visa izrāde šķiet vairāk amizanta nekā trīsas izraisoša, bet tādēļ tā nav mazāk iedarbīga. Galu galā princis Maha-Kola atstāj apsēsto, un tas kā transā nokrata no sevis visu ļaunumu. Bet pašās beigās ugunsrijējs bāž sev mutē degošu lāpu, lai reizi par visām reizēm aprītu ļauno enerģiju.

Yakki un eksorcisti

No prinča svītas īpaši neganti ir mazie dēmoni yakka. Ar vienu savu skatienu tie ir spējīgi kaitēt cilvēkam, uzsūtot tam holēru, paralīzi, saindēšanos vājprātu vai pat nāvi. Eksorcistu Šrilankā paliek aizvien mazāk. Bet vai tad ļaunie dēmoni tur ir iznīkuši? Vai arī parasti mirstīgie vienkārši nezina, kā viņiem uzburt sev honorāru par pakalpojumiem? Mūsdienu eskorcisti kopā ar dejotājiem ņem no 10 līdz 20 tūkstošiem rūpiju par pasākumu. Un tomēr tradicionālās dēmoniskās dejas līdz pat šim laikam dažreiz mēdz pasūtīt, piemēram, rajonā starp Amabalangodu un Mirisu.


Leļļu teātris

Simpātiskais sirmgalvis Vilsons de Silva no Ambalangodas laipni uzaicina uz tasi tējas savā mājā. Šeit pie sienām ir piekārtas milzīgas smaidīgas lelles cilvēka augumā spilgtos tērpos. De Silvas ģimene ir viena no nedaudzajām, kas uztur leļļu teātra tradīcijas. Kā viņa tēvam un arī vectēvam, leļļu meistaram vispirms ir jāiedveš dzīvība savos aktieros. Lelles viņš izgatavo darbnīcā, izmantojot āmuru un griezni, lai mīkstajam kokam piešķirtu formu un vaibstus. Viņa sieva šuj sarežģītus kostīmus, kas ļauj uzreiz atšķirt personāžus: valdnieks un valdniece, ubags, klauns, dejotāja un citi, visiem pazīstami no dzīves vai no mitoloģijas.

Kopā ar leļļinieku uz skatuves darbojas divi palīgi — dziedātāji un muzikanti. Bet de Silvam skatuves karjera ir beigusies, viņš jau sen ir pensijā. Žēl tikai, ka mūslaikos ir grūti atrast sev maiņu. Bērni, dodoties strādāt Kolombo birojos vai peļņā uz Kuveitu, vēl pārmet tēviem, ka tie nav laikus iemācījuši meistarības noslēpumus.

Un tomēr festivālu laikā tūristiem dažkārt tiek sarīkotas leļļu teātra izrādes.

Tiem, kurus tas interesē, der griezties Tūristu apkalpošanas birojā Kolombo vai Amabangodas masku muzejā.

Kokgriešanas māksla

Kobras galva karājas virs autobusa vadītāja galvas, un te viena, te otra tās acs dēmoniski iedegas precīzi gaismas signāla ritmā. Bet, kad autobuss bremzē, abas kobras acis lūkojas tieši uz pasažieri… Māņticība vai nejaušība?

Ilgu laiku masku darināšana bija cieši saistīta ar rituālajām dejām, tagad maskas ir izplatīts suvenīrs. Darbnīcā pie masku muzeja Ambalangodā cītīgi pūlas vairāki griezēji. Līdz brīdim, kad mīkstā koka kaduru klucis pārtaps dēmona, dzīvnieka vai cilvēka maskā, var paiet pāris nedēļas. Katra no tām ir roku darba rezultāts, un tikai dabīgās krāsas aizstāj ķīmiskās.

Sevišķi populāras ir mītiskā putna Garudas un kobras Gara (vai Garavakas) — vienīgā labā dēmona maska, kuru bieži var redzēt arī virs mājas sliekšņa. Astoņpadsmit maskas attēlo dēmonus sanni, kuri spēj uzsūtīt cilvēka jebkuru slimību.

Dēmonus ir viegli atšķirt pēc izbolītajām acīm un no mutes izkārtās mēles. Jo sarežģītāki ir galvas rotājumi, jo varenāks dēmons.

Šrilankā ir attīstīta arī ziloņkaula griešanas māksla. Un arī salmu un bambusa pīšanas meistari darina lieliskus izstrādājumus.

Batika

Daudzkrāsainu audumu iegūšanas māksla, kas radusies Indonēzijā, ir guvusi plašu izplatību arī Šrilankā. Batika — batik — ir indonēziešu vārds. Tulkojumā ba nozīmē “kokvilnas audums”, bet tik — “punkts” vai “piliens”. Uz auduma izveido zīmējumu, bet visas tās vietas, kuras nedrīkst tikt nokrāsotas, noklāj ar plānu vaska kārtiņu. Audumu iegremdē krāsā; jo raibākam jābūt rakstam, jo vairāk reižu atkārto visu procedūru. Šo metodi izmanto kokvilnas krāsošanai.

Spilgtiem tērpiem, sienas gleznām, galdautiem vai šallēm izmanto motīvus no dzīvnieku vai pasaku pasaules. Tā parādās daudzkrāsaini ziloņi, pāvi, krāšņi ziedi. Bet dažreiz arī veselas palmu ieskautas pludmales saulrietā.

XX gs. sākumā Eiropā parādījās mode uz batiku. Uz austrumu tehniku pamata tika izgudrota “aukstā batika”, kura ļāva veidot modernisma laikmetā tik iecienītajai virāžai līdzīgus rakstus.

Muzikantu ievērībai: Mataras pilsētā (160 km no Kolombo) atrodas neliela afrikāņu bungu ražošanas fabrika (džembi — vispopulārākās).

Veselība

PIRMS DOŠANĀS CEĻĀ. Tā kā ar likumu nekas nav pieprasīts (ja vien jūs neierodaties no dzeltenā drudža skarta reģiona), no jums pašiem ir atkarīgs, vai esat saņēmuši parasto profilaktisko pošu kokteili, kas tiek ieteikts tropu zemju apmeklējumiem. Tā kā ir iespējams, ka jūs varat ceļot pa visu valsti un apmeklēt dažādas vietas un ik dienu kontaktēt ar dažādiem cilvēkiem, mēs jums iesakām klausīt ārsta ieteikumiem. Pa ceļam var tikt pieprasīts apliecinājums par vakcināciju pret dzelteno drudzi (vai atbrīvojuma apliecība, ja jūs nespējat uzņemt vakcīnu), ja jūs apmeklējat Šrilanku desmit dienu laikā pēc uzturēšanās Subsahāras Āfrikā vai Dienvidamerikā.

Vakcinācija pret difteriju, stingumkrampjiem un poliomielītu (kas saņemta vienas kopīgas vakcīnas Revaxis veidā) un A hepatītu ir ieteicama jebkura garuma ceļojumiem. Ilgākiem braucieniem un noteikti tiem, kuri strādā slimnīcās vai ar bērniem, ir ieteicama vakcīna pret B hepatītu. Ideālā gadījumā ikvienam būtu jāsaņem vakcinācijas kurss pret trakumsērgu, jo trakumsērgas potes ne vienmēr ir viegli pieejamas. B hepatīta un trakumsērgas vakcinācijas ietver trīs injekciju kursu, kas tiek dots vismaz 21 dienas laikā, tāpēc ir būtiski svarīgi, lai jūs jau krietni savlaicīgi apmeklētu savu ģimenes ārstu vai specializētu ceļojumu klīniku. Ja jums ir mazāk par 16 gadiem, tad minimālais laiks trim B hepatīta vakcīnas dozām ir 8 nedēļas.

Бесплатный фрагмент закончился.
Купите книгу, чтобы продолжить чтение.
электронная
от 441
печатная A5
от 1821