электронная
180
печатная A5
483
18+
Burping Toothy varde

Бесплатный фрагмент - Burping Toothy varde

Fantāzijas komēdija

Объем:
309 стр.
Возрастное ограничение:
18+
ISBN:
978-5-0050-7506-2
электронная
от 180
печатная A5
от 483

18+

Книга предназначена
для читателей старше 18 лет

RABUKA PIRMAIS

apulase vispirms

pliks zvirbulis

Tālu tālu uz bijušās PSRS (tagad Kazahstāna) un Ķīnas robežas, Semipalatinskas apgabala dienvidaustrumos, netālu no Ayaguz pilsētas, tulkojot kā “Ak, vērš”, atradās kodolizmēģinājumu poligons ar inficētu radioaktīvu atmosfēru, kas iegūta no iereibušu zinātnieku nolaidības. Visā vidē bieži sāka veidoties dažādas mutācijas, dažādas mutācijas: tad uz vienas aitas ķermeņa piedzims divas galvas; tad divas astes — pie ķirzakas vai čūskas; tad trīs pēdas un viena roka, no vietējā iedzīvotāja Temujinas (Čingishana) pēcnācēja. Un notika, ka piedzima normāli, piemēram, Sparrow Stasyan.

Viņa ķermenim nebija nekādu ķermeņa defektu, viss bija kā vajadzētu: aste, knābis, acis un vēl kas cits… Viss bija kā zvirbulis, bet viņam bija problēmas ar apspalvojumu. Precīzāk, spalvu vispār nebija, un viņš bija pilnīgi pliks. Un tāpēc jau kopš dzimšanas viņš, savu grūto dzīvi, bija spiests pavadīt uz zemes, sliktāk par vistu, kas vismaz nedaudz plandījās. Bet ne sliktāk kā kaut kāds sunītis vai ķirzaka, bezpajumtnieks vai pele… Īsāk sakot, nekad neceļoties debesīs, piemēram, viņu spalvu radinieki, kuri ļaunprātīgi izbiedēja viņu, zvana un pazemoja, kliedza no ligzdām, jau aizbēguši cāļi. Un pat Stasjans pat iztukšoja tieši uz viņu — pliks zvirbulis skumīgi nolaida galvu un šņukstēja dvēselē, plūstot apkārt kāda cita putnu mēsliem. Un tā katru dienu. Bet viņš patiešām gribēja lidot, ka viņš bija miega pārgājējs miegā, pat mēģināja pacelties vairāk nekā vienu reizi, tad realitāte nav sapnis un viņš, ielecis Java un būdams miega pārgājiena miegā, atkal pamāja ar plikiem spārniem, izlēca un nogāzās uz zemes..un pat notika, sitot no pieres, tad astes kaulu. Tas, ko viņš vienkārši nemēģināja, bet nekas neaizvietoja viņa spalvas.

Reiz liktenis tomēr apžēlojās par pliku apstaroto zvirbuli, un, atkal bēgdams no klaiņojoša kaķa, kurš gribēja viņu aprīt, viņš saskrēja ar sapuvuša kraukļa līķi. Cirkšņu tārpi mirušo labi ieziedēja, un spalvas vienkārši gulēja uz skeleta uz zemes netālu no cilvēka atkritumu tvertnes. Viņš paņēma divas spalvas ar savām ķepām un vicināja tās kā spārnus, un viņš, apgāzies, pacēlās no zemes. Viņš sapņoja, ka viņš ir ērglis, kurš plaukst augstu debesīs un izseko brokastīs šo pliku kaķi, kurš tajā laikā centās noķert un apbērt nabaga līdzcilvēku — cilvēku ar invaliditāti, kurš cieta no nekvalitatīviem kodolizmēģinājumiem ar daļēju radiāciju atmosfērā. Bet, turot spalvas savās ķepās un saspiežot pirkstus, bija neērti pacelties un to neizmantoja planēt otrādi, jo īpaši tāpēc, ka nebija spalvaina astes un Stasjans nevarēja stūrēt, tāpēc, lai pagrieztos pa kreisi, pa labi, augšā un lejā, viņam nācās piezemēties, apgriezties ar knābi un plandīšanās atpakaļ debesīs. Jā, un tu tualetē neej otrādi. Man bija jāveic ārkārtas nosēšanās, kā rezultātā tika ievainoti galvaskauss un knābis, jo parasti viņi arī tos palēnināja. Protams, viņš iemācījās šādi lidot ne tik sen, līdz viņa radinieki aizņēma spalvas un viņš atkal sāka dzīvot, izdzīvot, aizbēgt un slēpties. Bet nākamajā vajāšanā viņš atkal atguva vismaz kaut ko līdzīgu zvirbuļiem līdzīgam izskatam pat otrādi un dziedināja. Bet reiz Stasjans neveiksmīgi nolaidās svaigā, cilvēciskā, bezpajumtnieku, joprojām siltā, želejā līdzīgā, skābi smirdošā kuņģa-zarnu trakta produktā. Vārdu sakot, sūdos. Sajūta nebija patīkama, un nācās mazgāties, taču trūka ūdens: galu galā stepju zona. Cilvēki ņem ūdeni no akas. Un upe izžūst līdz vasaras vidum, vēl sešus mēnešus lietus nebūs, saule ir savā zenītā. Mums būs jāgaida, kamēr sūdi izžūst un pazūd pats no sevis, — Stasjans skaļi domāja un, dodoties uz saulaino pusi, gulēja uz muguras un sāka gaidīt.

Un tajā laikā netālu tuvojās zaļo mēslu bars, par kuru Stasjanam nebija ne mazākās nojausmas. Nē, viņš savā dzīvē redzēja mušas un pat tās ēda, bet tikai nedzīvas un sausas, piemēram, alus krekeri. Dzīvie parasti viņu aplidoja, lai nekļūtu drupatas sava putna vēderam. Galu galā putni sakošļā vēderu. Un šobrīd viltības aromāts un neatpazīstamais izskats, piemēram, zirga mēslu vienreizējs, paslēpa savu plēsīgā putna medību raksturu, milzīgu mušām. Rojs zvērēja zvirbuļa galvu virs maisa un veica pusdienu nosēšanos, uzreiz ienirstās, bet tā tur nebija. Metiens acu priekšā bija biezs, un sūdīgi mantkārīgo mušu kājas pielipināja visam ķermenim. Laiku pa laikam mušas mainījās vietā, tādējādi neļaujot ķepām beidzot pielipt ēdienam. Galvenais muša tikai vēlējās dot pavēli mainīt vietas, kad viņu apturēja Stasjana atvērta acs, kuras priekšā viņš atradās sava knābja galā.

— – stāvi!! Stasjans iesaucās.

— – kas tu esi?? — vadītājs no bailēm jautāja — – Es esmu tavs saimnieks, saproti?

— – Jā.

— – Esi saukts, mans vergs!

— – Medus … — – Kā?

— – Medus…

— – Vecākais muša medus?

— – Jūs varat vienkārši: “lidot medu.”

— – Lidot medus … — Stasjans papurināja galvu. — kāpēc medus?

— – Saldais, tu zini? Bites nēsā…

— – Medus, vai kas?

— – Pēc jūsu domām — medus, bet pēc mūsu domām — medus. Nu mēs lidojām…

Galvenās mušas mēģināja noplēst tās ķepas, bet bija jau par vēlu, un tās uzreiz atlocīja spārnus, bet smaguma spēks zvirbuļu kustību nenoturēja, un viņš saprata, ka vajag lēkt un tvītot:

— – Eureka!!! — un viņš atlēca muguru kā ninja. Mušas saķēra gaisa straumi un pliku cilvēku nogādāja virs zemes. No blakus esošās miskastes tas pats kaķis palūrēja ārā un lēkāja dzīva, buzzing, brūni lidojoša vienreizēja ceļa virzienā.

— – augstāk, augstāk, lido medus!!! — Stasjans iesaucās cilvēkiem un kaķiem nesaprotamā valodā, bet mušas viņu saprata un pēc tam, kad viņu biedra piecpadsmitais bija paēdis, viņi simtprocentīgi paklausīja viņa pavēlēm. Tā viņš kļuva par spieta saimnieku, un viņu bijušais vadītājs labprātīgi pieņēma līdzpilota amatu un visu tuvinieku personā vienojās, ka, ja Herrs Stasjans viņus nepaņems, viņi būs gatavi viņam uzticīgi kalpot. Tātad pliks apstarotais zvirbulis iekļuva putnu rindās un pat turklāt viņš sāka lidot divreiz ātrāk nekā viņa radinieki un augstāk, kā īsts ērglis.

Lepns ērglis plandījās debesīs un ieraudzīja konkurentu, kurš viņam tuvojās no zemes. Pirms ciemata neviens nevarēja un viņiem nebija tiesību pacelties Ērgļa līmenī, un tas …?!? — tikai lielība un nezināšana!! — nodomāja ērglis un satvēra Stasjanu lidojumā ar ķepu un atveda to savam briesmīgajam, spēcīgajam, lielajam knābim.

— – kas tu tāds esi???? viņš murmināja, tāpat kā gramofons, uz visām debesīm un izpleta acis kā īsts alpīnists, spļaudīdams zvirbuļa smirdošās ikrāsas siekalu no plēsēja kā mikrofona dziedātājs un pūtīdams pielipušās mušas. Pāris simti mušu tika izpūstas uzreiz, bez ķepām.

— – Yaa? Uh, es esmu šis… Ērglis. — satriekts drebošā balsī, — atbildēja Stasjans. — piemēram, tee, uh… arī plēsējs.

— – turies pie īpašnieka, mēs esam ar tevi!!! — koris raustījās un čukstēja, atlikušais pusmiljons lido.

— – Ērglis, vai kas?! Jā? — Ērglis atvēra savu knābi, lai tajā varētu ietilpt ne tikai zvirbulis, bet arī mušas, kuras pat nemaz nebaidījās, bet drīzāk: sašaurināja acis un uzreiz sadūšojās.

— – Protams, ka esmu Oryol!! — iesaucās Stasjans un mēģināja izkļūt no zem muskuļainā debesu briesmona spīlēm. Bet Ērglis no bērnības, tāpat kā visi bērni, baidījās no kutināšanas un viņa vēlme sasmalcināt gandarītāju un krāpnieku neizdevās. Zvirbulis nodevās mušas ar visu savu spēku, spārni un proboscis kutināja papēdi, ērgļa kājas.

— – Wah wah wah wah!!! — piespiedu kārtā iesmējās, īsts debesu plēsējs, vietējais ģeogrāfiskais novietojums, tad nespēja to izturēt un atcirta varenās spīles. Zvirbulis iztaisnoja mugurkaula kaulus un ieņēma lepnu pozīciju.

— – Jā! Es esmu tāds ērglis kā tu!! — Zvirbulis iesaucās, nolaida balsi, oktāvu par piecām un klepoja no controcta.

— – Un kas tas ir, klepo? — mierīgāk jautāja Orels Stasjans.

— – piedots lidojot. Mizu, kūpinu, balinu … — atbildēja ar skudrām, dejojot, zvirbulēdams.

— – Balel, tu saki? — plīvojošais Plēsoņa ar otro ķepu saskrāpēja zodu. — kas ir tik mazs??

— – kārtējā parodija!! Jā?! — Nedomājot, Stasjans atbildēja, pilnībā iegājis mākslinieciskās drosmē.

— – Hei, mani atkal iesmērēja … -–- plikam ērglim. — Un kas ir tik smirdošs? Fuh, sapuvis? — Highlander sarauca savu knābi. — vai jūs svīstat?

— – Nekādā gadījumā, ak, mans vecākais brālis! Es tikai, uh … — zvirbulis atbildot atbildēja.

— – velk. — nočukstēja vecākais lidot Mesi, kas tagad ir pilots. — Sakiet, ka velk, es neēdu svaigus, sapuvušus sūdus…

vienkārši, ēdiet daudz viesnīcu.

— – Es neēdu sūdus, moron. — Stasjans brauca.

— – Kas, tas tev to čukst? — dzirdēju un biju sašutis, ērglis bija atturīgs un paskatījās apkārt.

— – Tas esmu es, muša medus … — Es gribēju iepazīstināt ar sevi, galveno un vienīgo mušu iepakojumā, bet zvirbulis to brīdināja ar savu knābi, šūpodamies no vienas puses uz otru, jo ar rādītājpirkstu bērniem ir aizliegts audzināt.

— – kāda veida milti ir meth? Kā sauc tavu vārdu? — pārsteigumā jautāja ērglis.

— – Nē Mani sauc Stasjans.

— – Stasjans?? Armēņi vai kas?

— – Un medus ir manas zarnas. — sākums bija zvirbulis.

— – Jā, man ir viņa zarnas, un mans vārds ir muša, medus, pārējais orgāns ir visas mušas — vīrietis, un es — sievietes — kuņģis, kas jauna stulbuma dēļ nav sagremots to, kas vajadzīgs. — vecākā muša tika iesmērēta un apklusa.

— – Labi, mēs braucām cauri… bet kas, radinieks tik mazs? — un ērglis izpletās krūtīs.

— – Un es esmu… cita šķirne…

— – Tas ir saprotams, bet par ko tas nepieauga?

— – Man bija smaga dzīve: es biju apstarots bārenis.

Vispār visa dzīve, debesis nelutināja. — sauca Stasjans.

— – Kas, izmests no kameras?

— – Sliktākais ir tas, ka no zoodārza es nokļuvu no Almati, bet es nezinu kur. — sacīja Stasjans.

— – Un jūs lidojat uz Krieviju, viņi saka, ka ekonomika uzlabojas.

— – Un ko, tu pats neesi lidojis?

— – Es?! Nē, es esmu miris, gribēju tur.

— – Kāpēc?

— – Jā, ir izdarības, Mani, tūlīt pēc ierašanās oligarhi mani noķers un aizvērtos uz mūžu būrī vai pagatavotu pildītu dzīvnieku. Turklāt šeit man jau bija ģimene, dēls. Nu, ardievas, radiniece. — pabeidza ērgli un akmeni, uzreiz sabruka, kur uz zemes bija kustīga vieta. Acīmredzot: jerboa vai zemes vāvere.

— – Un kur lidot un kurā virzienā? — zvirbulis viņam vaicāja, bet ērglis jau bija tālu un nespēja viņu dzirdēt.

— – Dīvaini, jūs nepamanījāt zem deguna, bet redzējāt, ka kaut kas rāpo uz zemes.

Stasjans un viņa biodzinēji kopā vēroja ērgli. — – Nu, Medus, kurp mēs ejam?

— – Lidot medus, ak, mans kungs!

— – Labi, medus lidot, pa kuru ceļu lidojam.

— – Kur pūš vējš, mēs tur lidosim, tas ir vienkāršāk. — ieteica līderis, kurš spieda pielīmēt zaļas mušas.

Un viņi lidoja pa stepēm un mežiem, caur ciematiem un pilsētām, apstājoties tikai uz sūdu kaudzēm, lai uzpildītu baru un pa nakti.

Par laimi, vējš bija taisns, tikai Golfa straumes virzienā, un viņi, pārbaudot zemi no putna lidojuma, jau kļuva vienaldzīgi pret savām vēlmēm; viņi lido uz Krieviju vai uz Turkmenistānu. Tātad pašreizējā mērķa nebija, bet Stasjana ķermeņu un mušu radioaktīvā atkarība, kad tie attālinājās no starojuma avota, izraisīja kuņģa-zarnu trakta niezi un miegainu bezmiegu, bet viņi cieta. Viņi cieta, bet cieta, jo jūs netrāpīsit zarnas īpaši pa vidu?! Tā nav pakaļa un nav galva, kur jūs aizsniedzāties un berjat — jūs skrubējat, māte, jūsu āda… Kaif. Bet zarnas, kad niez, vai aknas?! Alva!! Un viņi mēģināja steigties, pavēruši muti: vai nu pa kreisi, vai pa labi; tagad turp un atpakaļ; tagad uz leju, tad… bet uz augšu — nieze mazinājās, pastiprinoties saules starojumam, bet jūs ilgi nepaliksit telpā. Ir grūtāk elpot, nepietiek skābekļa, un zarnas sasalst. Kopumā Stasjans nolēma lidot uz turieni, kur zeme mirdz ar radionuklīdiem, un no tāda augstuma šis mirdzums parādījās Ukrainas reģionā, tas ir … … Kopumā Stasjans nolēma lidot uz Černobiļu. Cūka vienmēr atradīs netīrumus, bet apstarotā atradīs radiāciju. Instinkts. Un pārliecinieties, ka caur Čeļabinsku, River River reģionu… Tāpēc viņa iekšējā balss ieteica. Un šo iekšējo balsi sauca vienkārši par Valodu. Un, ja Valoda uz Kijevu atveda simtiem, tūkstošiem, miljoniem ceļotāju zīdītāju, tā ir tik apstarota, spārnota un vēl jo vairāk.

Un tagad viņš jau ir sasniedzis Černobiļu. Un jo tuvāk viņš lidoja augšā, jo vairāk viņš izplūst, lai apturētu zarnu niezi… Lepota. Un viņš nepalika Abay rajonā, Kodolizmēģinājumu vietā, jo viņš vēlējās izmaiņas un jauninājumus. Viņš gribēja redzēt pasauli, bet parādīt sevi, un tagad viņš peldēja pa debesīm: tagad atpakaļ, tagad uz sāniem, tagad atpakaļ, tagad vispirms ar galvu, tad kājām. Un pēkšņi viņš, tāpat kā ērglis, ieraudzīja izgāztuvē, kaudzi ar caurumu, un acis no tā skatījās. Stasjans karājās vietā otrādi, perpendikulāri zemei… Un??!

apulase otrais

Galups

Bdshch!!!! — pēdējais divdesmitajā gadsimtā vai tūkstošgadē pērkons bija atomenerģijas Černobiļas elektras stacijas trešais reaktors. Ļaudis trakojās un darīja “brīnumus”. Cilvēki sajuta visus kodolsprādziena gadījumus. Bet visvairāk cieta Zeme, vai ne?!. Viņa iesūc visu starojumu sevī un nobarojās. Bet tas kādam ir nāve, citiem — dzimšana un dzīvība. Zemei nekas sliktāks nebūs, uz tās ir zaļa krāsa vai tā ir melna kā darva, tā paredzēta viņai, bet gan tiem, kas dzīvo?! … Tātad nav nepieciešams glābt Zemes māti un nevis to, kāda māte viņa mums ir. Mēs esam viņas parazīti, nevis bērni… Mums jāglābj savs: Mums, krieviem, ir jāglābj savas dvēseles; Vāciešiem, ķīniešiem un citām zemes tautām, protams, ir jāglābj amerikāņi; bet amerikāņiem jāglābj pakaļas… Kam tas ir dārgāk, precīzāk, kam ir kaut kas sāp, un kam jau kaut kas ir, tas neglābj, piemēram, roku vai degunu: viņiem ir dvēsele, un mēs esam pakaļa?! Bet tas, ka kādam ir nāve, kādam ir dzīve. Un kaut arī mutāciju miltu dēļ tie kļūst atkarīgi no vides. Gan cilvēki no skābekļa, gan mutanti, sauksim tos par atkarīgiem no radionuklīdiem. Ne tik nesenās nāves laukā izveidojās jauna, nezināma dzīvības forma, kuru sauca par “Lielo Galupiju”. Un gallup arī nezināja savu izskatu šajā pasaulē, tāpat kā cilvēki par vienas un tās pašas pasaules radīšanu no viņu izpratnes viedokļa, bija tikai minējumi un pieņēmumi, un lielie gallups, kas pielāgoti dzīvošanai urvās, piemēram, gophers vai pļavu suņi, kuru labirinti dzīvoja, un virs tā tie, kas minēti tūlītējā pārdozēšanas gadījumā, vienkārši nomira. Neviens viņus neizglāba?! Cilvēki nav visi izglābti, bet šeit ir daži muļķi. Bet nāves krokās parādījās jauna mutantu dzīve, nevis dzīvais organisms mutēja, bet gan apziņa, bet vairāk par to un par Radītāja recepti.

Šis pagātnes civilizācijas alu gaiss mutantiem bija svaigs un būtisks. Viņiem trūka gaismas no sevis, viņi spīdēja kā ugunspuķes no radionuklīdu satura viņu neparastajos ķermeņos. Viņi ēda arī visu, kas izstaroja starojumu, un pat tikai zemi. Bet pamazām radiācijas līmenis sāka samazināties, un viņi pat sāka parādīt savu pasaules galu, precīzāk — tumsu. Šo koloniju apdzīvoja galvenokārt Čerepki, kuru vadīja Generalisifilis Čerepukovs un Čereviči, Semisraks.

PIERĀDĪJUMI UN PIETIEKŠANĀS RAKSTUROJĀ FORMA izskatījās kā neparasta nojume, piemēram, otrā līdz pirmajai. Tas sastāvēja no vairākām daļām: galvaskausa un četriem kauliem, kas atradās attiecībā pret galvaskausu

perpendikulāri. Protams, ka galvaskauss tika piestiprināts daudzvirzienu kaulu krustojumā, kas izlīda viens no otra dažādos pasaules virzienos, tas ir, tumsā. Tālāk tiem tika piestiprināti mazāki kauli, un, tā sakot, locītavās tika izveidoti ceļgali. Tad viņš tika pārklāts ar radioaktīvo svēto Kozulia asaru, un shard atdzīvojās.

Tika baumots, ka Radītājs plaģializēja viņu viedokli no attēla, uz kura bija karājušies visi elektriskie stabi: “NEIZVĒRT, KILL!!!”, to mazliet modernizēja, novietojot uz horizontālas plaknes vai, drīzāk, galvaskausa formas pogu, bez acu kontaktligzdas līstēm. un mute, tika piestiprināta pie karietes augšdaļas, un kājas augšstilbi bija piestiprināti ar kauliem ar tipiskiem galiem abās pusēs, un tiem bija piestiprināti vienas formas potītes vai kauli. Un automašīna paskatījās, un viņš kautrējās par sevi. Galu galā viņš ir pret plaģiātu, bet aplis un domuzīme jau ir izgudrots?!

Un viņš nolēma nedaudz labot sevi un izveidoja šo kaulu mutantu apgādniekus, starp citu, viņi stingri sazinājās ar Morzes kodu, tāpat. Kas to nesaņem, es paskaidrošu: tas ir kaut kāds Morzes kods, bet, protams, nevis no alfabēta, bet gan no četrbitu bitu sistēmas. Precīzāk, viņi dejoja soli vai krānu deju. Un viņi saprata, ka tirgus — grupas komunikācija — nav laipni gaidīts un tika sodīts saskaņā ar viņu likumiem, kā plaģiāts — saskaņā ar cilvēku.

Kopumā viņš nāca klajā ar tādu pašu radījumu kā ar shard, tikai bez vienas kājas, un galvaskausa vietā uz acs stieples-kakla-nerva parādījās acs, kas visos virzienos kā pušķis karājās un bija ļoti spēcīgs, piemēram, tērauds un izstiepts kā gumija. Pati acs, kas sastāv no stikla vai cirkonija un pat reti no briljanta, piemēram, valdības augstāko līmeņu lokā un citiem caurspīdīgiem akmeņiem, ieraudzīja radioaktīvu mirdzumu un tad redz zemes gaismu. Acs bija pārklāta ar četriem gumijotiem polivinilhlorīda plakstiņiem augšējā, apakšējā, labajā un kreisajā pusē. Un miegainā stāvoklī tie saruka pumpurā kā zieds, un tādā stāvoklī arī uzkrājās asara vai radioaktīvs puņķis, tos izpūšot un izmetot šīs shard galvaskausā, kam turklāt nebija tukšas acu rozetes. Un viņi sauca šo maigo radījumu, labu un žēlsirdīgu, — KAZULIJA ČERNOBILU.

Vienā Kasulijā bija desmit šķembas vai šķembas.

SKULLS atšķīrās no SKULLS pēc vecuma, tas ir: SKULL ir salaga, un SKULL ir karavīrs, kurš ir devis uzticības zvērestu Galupijai.

Pati Kasūlija ēda vienkārši: viņa apsēdās uz izstarotās radioaktīvās vietas un absorbēja, līdz pati spīdēja. Jo vairāk radikāļu vanagā, jo ātrāk tas sāka svēti un spļaut… Pilnveidotais šķidrums nekavējoties tika absorbēts sausās porās un deva enerģiju dzīvībai, tāpat kā atmosfēras skābeklim — olbaltumvielām un ogļhidrātiem.

No augšas visi gallups bija kā oranži oranži zirnekļi, kas, pārvietojoties kā grabulīši, pārvietojoties bija saberzti ar eļļu. No pirmā acu uzmetiena viņi visi šķita vienpusīgi, piemēram, ar gultņiem, bet, ja paskatāsit cieši, tie tomēr kaut kā atšķīrās. Tas nebija ne raksturs, ne vispārīgas izciļņu formas, kopumā kā skudras, un pēdējā skaitīšanā, kas notika pirms pieciem gadiem, bija gandrīz miljards no tiem…

VLADU Semisraka bija vienīgais, kas atšķīrās no citiem iedzīvotājiem, tāpēc tas bija tā divi sazarotie procesi briežu ragu veidā, pa astoņiem mezgliem. Viņam bija vadītāja un gandrīz Dieva spēks. Visi baidījās no viņa, bet necienīja viņu. Viņi vienkārši teica, ka viņš ir vecākais, un tāpēc viņa vārds bija likums.

Pēc tam viņš gāja pa Botva Čerēviča hierarhisko mērogu, kuri bija kolonijas likumdevēji, piemēram, Dūma, Kongress vai vienkārši bez Feni bazāra un tamlīdzīgiem. Un viņi valkāja divus saritinātus, piemēram, argali, ragus. Un, jo vairāk bija pagriezienu, jo nozīmīgāka un autoritatīvāka bija balss Botvā. Un Kozulia ragi bija iestrēguši, jo šī elite sevi parādīja ar diviem vai vairākiem indivīdiem. Čereviči sevi sauca: “Lielās Galupijas Botvas štata neaizskaramā ģenitālija.” Viņiem bija neaizskarama imunitāte, un tikai tas, kurš varēja nolauzt viņu ragus, ir Pats, Viņa Paaugstinātais. Bez torņa diženuma, visu Galupu ģeneralizifīls, Viņa prezidentūra, Visaugstais Kungs, Semisraks.

Tālāk pēc čerevičiem devās SKULLS — aizstāvji, apsardzes darbinieki, klaigāji, parazīti un bērni. Viņiem bija tikai viens rags par tēmu, piemēram, karbonāde, uz kuras viņi pagriezās un savērpās tāpat kā Yula, tādējādi viņi iebāza kāju kaulus ienaidnieka sejā. Un viņi vadīja dārzus, it kā leģionus vai bataljonus… īsi sakot, VISPĀRĪGIE BROTI.

Viņi, Čerepkova brālības ģenerāļi, ar visām savām inertajām aknām nesagremoja Lielās Galupijas Botvas neaizskarojamo ģenitāliju.

Reprodukciju veica īpaša Čereviču grupa ar kazas ragiem, kuru nosaukums bija UCHICHALKI,

kas vienkārši veidoja urnas no zemes, iesmērējot Kazulu, tikko apžilbinātu ar asaru. Viņi visus veidoja pēc noteiktas daudzkārtības: desmit Čerepkovu un vienu Kasuliju; simts duci, plus viens ģenerālis; simts ģenerāļu, plus viens Čerevičs un viens kungs… Skolotāji bija arī Uchiha. Arī Učiha meitenēm bija savs Kazuls, tāpat kā elitei, bet tikai vienā reizē.

Tā viņi dzīvoja. Bet, ja Kazuls nomira, tad šķembas nomira no bada. Nežēlīgi, bet moderni.

Viņiem bija arī pusaudžu caurumi, kur viņi jauniešiem mācīja Galupijas etiķeti un citas viņu zinātnes. Tā jaunais Šards ar jauno Kasuliju aizbēga no nodarbībām un devās pa tumšo tuneli. Viņi ir dzimuši vienā reizē un no desmitiem šķembu, tikai viņš izdzīvoja. No vienas puses, viņš jau ir učiha, jo viņam, protams, ir savs Kazulis pēc izdzīvošanas un dzīves skolas (SHVP), taču viņš to pat nenojauta, jo viņš joprojām bija mazs un stulbs un neredzēja lielas un biezas problēmas. Slepeni traucējumi kolonijā radīja pasīvu atmosfēru, kas nebija pieejama bērniem. Un iemesls bija tas, ka kolonijā nebija pietiekami daudz radioaktīvu pārtikas, un tāpēc viņš izdzīvoja viens pats. Protams, līdz šim tas ir noticis reti, bet laika gaitā degradācija ir palielinājusies. Un visi to redzēja un no bailēm saprata, lai netraucētu jaunākās paaudzes prātus.

— – Ir garlaicīgi kļūt Galupijā … — jauns shard vārdā Pukik sāka sarunu melanholiju.

— – Jā, jūs aizmirstat, Pukik, bet viss par šokolādi! — nervozi noliedza Kazuls vārdā Zulka. Pieaugušie Kazuli parasti piemin ar “ia” beigām — Kazulia, bet jaunieši — bez “un” — Kazul. Vai tas ir skaidrs?? — Neesiet skābs, planējošs, viss ir ieeļļots!! Augsts. Mēs esam dzimuši un izdzīvojuši.

— – Un visi mani brāļi nomira. — Pukiks izmeta mugurkaulu sienā un pagrieza to sev priekšā. Šķembām nebija acu, tāpēc tās skatījās ar visu galvaskausu un uzreiz redzēja riņķī, tikai divdesmit procentiem tika koncentrēta uzmanība, bet pārējais tika uzskatīts par sānu.

— – Ko tu ripini vati, planē? — viņa iepļāva galvas aizmuguri ar Zulk Pukik kaulu, kurš saldi pasmaidīja un atkal nopūtās, sauļojās.

— – Eh, heh, heh — galvaskausa kreisajā pusē smilšu piliena formā parādījās skumjas un ripoja pa vaigiem, atstājot pēdas.

— – Nevajag bzdi tevi, piemēram, blaugznas uz padusēm! — Zulka iesaucās un uzlika klikšķi ar kājas kaulu uz Pukiku. Klikšķis atskanēja un atbalsojās tuneļa dziļumā.

— – Noklikšķiniet vēlreiz! — vaicāja Pukiks.

— – Če, vai tev tas patīk?.. Turies.. — un Kazulija ielika zem aizmugurējās plāksnes līdzjutēju tiktāl, ka no galvaskausa porām izcēlās jebkādas atliekas.

— – Oooooh!!!! — galvaskauss bija sasalis ar drebošām trīcēm, jo tas ir tāds mazgāšanas veids kā vanna vai duša.

— – nedomājiet, zema, nevelciet vilni. Viss ir tik super!!!

— – Es nelokos … — lielgabalam viņš ir melanholisks.

— – saliekties!.

— – Neliecieties..

— – saliekties!!

— – Neliecieties!

— – saliekties!!!

— – nesaliecies!!

— – saliekties!!!!

— – neliecieties!!!

— – liekšana, liekšana, liekšana, liekšana, liekšana, liekšana, liekšana!!!!! — Zulka dziļi ievilka elpu un iekliedzās — Aaaaaooo!!!!!!!

— – Neraudiet kā cūka. — Pukiks aizgāja prom.

— – Un kas ir “cūka”?

— – Es nezinu, tāpēc tas notika ar mani.

— – no kurienes?

— – No kamieļa.

— – kamieļi? Kas ir šis vārds?

— – Ah?.. Jā, kā arī “cūka”. Atstāj mani mierā!

— – Ahh! Jā, atpūties.

— – Kas, “aaaaa”? — pārtrauca Pukiks.

— – Jā, es sapratu?! — Zulka pasmaidīja.

— – Ko, “saprata”?

— – Ka “cūka” ir “kamielis”, un “kamielis” ir..

— – “cūka”! — pievienoja lobīti un no sienas izņēma vēl vienu sakni. — Nespīd… Vai tu gribi ēst? — un iestrēga tai acīs.

— – Ugh.. — viņa iespļāva. — Jā, ko tu ēd, bet ēd. Paskaties apkārt. Cik skaists viss ir, darkoo..

— – Toto un tas, kas ir tumšs un bez mārrutkiem nav redzams, izņemot jūs.

— – Un jūs labāk paskatieties, šī ir jūsu dzimtene, dzimtene!!

Pukiks muļķīgi un skābi pacēla galvaskausu, pagrieza koncentrēto skatienu un atkal neko neredzēja. Viņš paskatījās zem nepieredzamības un ar redzi uz sāniem… un atkal blakus.

— – Jā, tu neskaties, bet ieskaties sevī, dziļi iedziļinoties nozīmē…

— – Ko?

— – Šis!.. Ko mēs gribam iekšā.

— – Es neko neredzu. — un Pukiks aizvainojoši nolaida sirmi.

— – Kā tā: es redzu, bet tu ne? -Zulka ar kakla nervu satvēra galvaskausu divos pagriezienos un sāka pagriezties: tagad pa labi, tad pa kreisi, tad uz augšu, tad uz leju … — Un tagad jūs redzat dzimtenes tumsas skaistumu?

— – Tad ko?! — Punkiks. — tas viss ir tikpat skumji..

— – Jā, tu izskaties vēl labāk! — un viņa, bērnībā noskaņojusies, viņu savērpa kā āmura sportisti. Viņa galvaskauss virpuļoja un parādījās nevis zvaigznes, bet plankumi acīs.

— – Atstāj mani vienu, neglīts. viņš kliedza.

— – Ah tā?! — un viņa, izmantojot sava spēka pārākumu, un tur bija divas reizes mazākas kā Kazula šķembas, iztaisnoja savu redzes nervu un ar leņķa ātruma inerces palīdzību to iemeta pret sienu. Skujiņām nebija nervu galu, un tāpēc tās nejuta sāpes, un tāpēc Pukiks sāka atlēkt no cietām virsmām kā biljarda bumba un rikošets: noklikšķinot uz pieres pret akmeni, kas izliekas sienā, tad griestos, tad griestiem, apmēram grīdai, atkal pret sienu, vēl vienai sienai. par grīdu, atkal par sienu, griestiem, par grīdu, atkal par sienu, vēl vienu sienu, griestiem, par grīdu, par sienu, otru sienu un netīšām steidzās uz Zulku.

— – Un nāc pats, savādāk drīz būs kaut kāds samazinājums … — Šiša dziļi ievilka elpu.

— – Kādi ir saīsinājumi? — Zulka mēģināja atritināt aci, bet acs ābols pārklājās un tika saspiests krustojumā ar kaklu ar iepriekšējās kārtas nervu.

— – Jums jāiet uz nodarbībām. — turpināja vēl viens kazulas vārdā Sopļuška. — Galupijā katastrofas laikā.

— – Derīgā starojuma krājumi ir noplicināti. — pirmā šķemba tika salauzta, to sauca — Pirmā.

— – Cesspools … — piebilda Otrais, viņu sauca arī par to pašu.

— – Un tāpēc, lai visi nemirtu par labu, sliktie nodevēji tiks iznīcināti.

— – Pagatavojiet viņiem pārtiku par labu.

— – Jā, vienalga mirsim, ja neatradīsim citu barības avotu. — Šiša secināja, un visi viņi vienlaicīgi raudāja. Zulka vēl nesaprata teikto, viņai bija svarīgāk ātri atšķetināties, un viņa pati pievilkās, piegrieza vienu no pagriezieniem un acs ābolu ar kājas kaula palīdzību, kas tika izvilkts un izšļakstīts tinumā, pēc tam tinumā un tā piecas reizes. Uz stieņa karājās acs, un pēc brīža ķermenis metās pie acs, trāpīja tai. Acs aizlidoja prom no ķermeņa un izstiepa nervu līdz kaklam, tā savērpās un aiz acs velk gar tuneli. Acs bija atritināta un stiepes dēļ vilka Zulku, trāpīja strauji pagriezienā pret sienu un izsita caurumu karbonādes. Šopiks izlidoja ārā un acs karājās atverē. Brāļi steidzās uz glābšanu un, tāpat kā pirmo reizi, ar grūtībām “izvelk vilkšanu” no skudru skudras, jau no piektā mēģinājuma izvilka acis no ievārījuma un siena sabruka, izveidojot nezināmos milzīgajā atverē. Pirms ciema Galupijs nezināja par zemes dzīvi, vai arī administrācija viņiem to nedeva.

Viņi visi apgāza galvu virs papēžiem un sajuta Saules dabisko zemes gaismu, līdz ciemu neredzēja lielākā daļa Galupu.

Pēkšņi atkal pienāca krēsla un pliks zvirbulis Stasjans tik tikko lidoja caurumā un iestrēga uz vēdera grīdas…

— – Ak, kas tu tāds esi? — vaicāja Zulka.

— – sit viņam!! — iekliedzās desmitais kroks, un nākamie iznīcinātāji ieņēma ne ilgi iemācīto uzbrukuma pozīciju, ko sauca par “pretgaisa”. No sitieniem visas mušas sadrupināja un aizbēga, kuras no tām nomira, trešās aizbēga.

— – Jā, ah, ah, ah, ah!!!! kliedza pliks zvirbulis. — par ko whatooooooo????

Stasjans nesaprata viņu rosīšanos un tāpēc nolēma aizstāvēties un pusdienot. Viņš bija divreiz lielāks par kazuļu, un tāpēc ar prieku ar savu knābi pievērsa Šiša aci. — viņa kliedza.

— – Aahai yay yay, viņš iekoda, un es, muļķis, aizbildinos par viņu. Sita viņu, kungi. — un skaidas atkal ielidoja zvirbulē, sita viņu, un Zulka spēcīgais lēciena lēciens viņu izsita no cauruma ārā. Viņa centieni palīdzēja ar savām ķepām, kuras viņš atgrūda, būdams, ar ķermeņa aizmuguri no urbuma ārpuses.. Stasjans, neatgūstot sevi, atrodoties ārpusē, aizbēga. Viņš vairs nevarēja lidot augšā, kā iepriekš. No svešinieku sitieniem visi kūtsmēsli lidoja kopā ar mušām, bet viņš ātri, ātri skrēja, ātri skrēja, ātri skrēja, ātri skrēja, ātri skrēja, ātri skrēja, ātri skrēja, skrēja un apmaldījās vērmeļu krūmos, guļus uz zemes un aizmiga…

apulase trešais

pa ceļam

Pats Generalisiphilis drīz uzzināja par incidentu alas galā. Viss Galupii, Viņa prezidentūra, Semisrak. Šī vēl neizpētītā Čerepoviču padome Lielās Galupijas Augstākā parlamenta (NBVPVG) Botvas bedrē pētīja un apguva šo caurumu kompetenci. (Nora ir priekšnoteikums; Botva ir kolonijas prātu kolekcija).

— – es lūdzu visus piecelties!! — ziņoja par savas prezidentūras preses sekretāri Kasuliju Zaku, — Sam, Viņa cildens bez torņa diženums, Generalisifilis All Galupov, viņa prezidentūra, Visaugstais Kungs, Semisrak prt… OOOOTSTOOOOY!!!!

Visi stāvēja uz tumsas, tas ir, uz ragiem.

— – Haihai hylayek bir sulas, bērza miza.

Jūras ieži, Jūras ieži,

Gulemiju mielasts bija vecs … — ar viņu galvas čereviču sagaidīšanu. Generalisyphilis ieņēma savu vietu.

— – Es jūs sapulcināju, sveiks, ak, godbijības, vienā reizē, kas sasniedza manas lūpas, sensācija..

— – Kāpēc mēs stāvam pie ragiem? — vadītāja runas laikā kaimiņa jaunais Čerevičs pārtrauca vai pačukstēja. Viņš padomē ieradās pirmo reizi.

— – kluss. Viņi saka, ka dejos — mēs dejosim. — iespēru uz jauno kaimiņu, stāvēdams labajā pusē. — Tāpēc esiet pacietīgs un neatkāpieties, lai klausītos leģendu par Galupiju.

— – Lūk, pēdējo reizi.. — piebilda vēl viens kaimiņš no kreisās puses. — uzlēca augstāk nekā gandrīz dienā.

— – Kāpēc? — jautāja jaunais.

— – Nebija ko teikt, tāpēc viņi domāja, ka sapulcei nevajadzētu būt veltīgai…

— – Un, lai labāk domātu, Galva pavēlēja lēkt…

— – Un man patīk gulēt, un man vienalga, kā.. — teica trešais no kreisās puses un aizmiga.

— – gulēt? Tātad jūs neko nedzirdat? — jautāja jaunais.

— – Nemaz, jaunais Čerevič, kad labāk gulēji, tu saproti, ko viņš saka. Īpaši pauzes…

— – klusu tev!! iesita viens no vecākajiem Čerevičiem.

— -… Un mūsu pusaudži uzsāka līdzvērtīgu cīņu ar vēl nezināmu, neidentificētu nedzīvu radību, kura, izlaužot griestu grīdu, mums pavēra jaunu pasauli. Tātad mums ir līdzīgi kustīgi objekti, kas, lai kustētos, barojas ar to pašu, ko mēs…

— – Vai varbūt, kungs, vai tas ir iebrukums? — kāds pārtrauca.

— – Nepārtrauciet,.. Ko es gribēju pateikt? — Semisraks vilcinājās.

Бесплатный фрагмент закончился.
Купите книгу, чтобы продолжить чтение.
электронная
от 180
печатная A5
от 483